Vecvagars M.
Pēteris Ķiķauka (1886-1967)
Pētera Ķiķaukas[1] (Петр Андреевич Кикаука; Πέτρος Κικαύκας) dzimšanas apliecības kopijā № 79, kas izsniegta Minskā 1891. g. 19. iv, atzīmēts, ka Pēteris, būdams Andreja Ķiķaukas (1843-1896) un viņa sievas Mades (dzim. Lamanis,[2] 1854-1932) likumīgi dzimušais dēls, nācis pasaulē Minskas (Минская губ.) guberņas Mihanovičos[3] (pie Minskas pilsētas) 1886. g. 16. xi (pēc v.st.; pēc j.st. – 28. xi) un kristīts 1886. g. 14. (27.) xii (apliecību izdevis Minskas guberņas luterāņu mācītājs Adrians Sulcs).
«Mana dzimtene nav Latvija. Baltkrievijas sēri-nabadzīgās dabas iespaidi ir saistīti ar manas dzīves pirmām atmiņām. Baltkrievijā toreiz dzīvoja mani vecāki, tur pagāja manas agrās bērnības dienas.
..Reizēm man liekas, it kā tur tālumā, kur es šūpulī gulēju, būtu palikusi daļa no manas dvēseles. Kā pa sapņiem es atminos lielas puteņu sagrieztas sniega kupenas ziemā un daudzām puķītēm izrotāto dzelzceļa nogāzi vasarā, baltas, spīdošas telegrafa stabu kanniņas un sēdošas uz drātīm bezdelīgas. Tāpat es atceros smaržīgos, tikko saplaukušos bērziņus pavasarī, rudzu lauku ar puķēm un dzeguzes kūkošanu kaut kur tālu mežā. Varbūt tādēļ mana iemīļotā puķe arī tagad ir rudzupuķe un no kokiem man vislabāk patīk bērzs; bet kad es dzirdu dzeguzi kūkojam, tad mani it kā pārņem savādas sēri-saldas ilgas pēc kāda aizgājuša tāla sapņa.»[4]
Gadus piecus pēc Pētera dzimšanas Ķiķauku ģimene pārceļas uz Kurzemes (Курляндская или Митавская губ.) guberņas Ilūkstes apriņķi (tag. novadu), un tēvs Andrejs, tāpat kā Mihanovičos, strādā par dzelzceļa pārbrauktuves uzraugu. Tā atradās kādus 6 vai 7 km (vai apm. 4 km pa dzelzceļu) no Eglaines iepretim Grīnvaldes (Vecgrīnvaldes) muižai:[5] «Mūsu dzelzceļa būda atradās iepretim Grīnvaldes muižai».[6] Bijušo laiku dzelzceļu pārraugu dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā liekas, šobaltdien (2011. gadā) vairāk nav saglabājušās,[7] taču vismaz līdz 20. gs. 90. gadu sākumam minētajā vietā atradās dzelzceļa pārbrauktuve un tās aprūpētāju dzīvojamā māja, kas šajā vietā pārvesta no citurienes 20. gs. 30. gados, kā arī dažas saimniecības ēkas.[8] Eglaine ar ievērojamo Lašu draudzi un baznīcu, kurā kādreiz darbojies arī Vecais Stenders, ir Pētera Ķiķaukas pirmā dzīvesvieta vēlākās Latvijas teritorijā.[9]
Dažus gadus vēlāk saime pārceļas uz Vitebskas (Витебская губ.) guberņas Daugavpils (tagadējo Krustpils) apriņķi (tag. novadu; Двинский уезд), kur netālu no Kreicburgas (Крейцбург; vēl. Krustpils) Ungurmuižas (tag. Vīpes) pagastā Pētera tēvam Andrejam un viņa pusbrāļiem pie Plošu ezera (arī Plašu ez., pl. 3,8 ha, lielākais dziļums 5 m) piederēja neliels zemes gabals ar vairākām dzīvojamo un saimniecības ēku grupām (acīmredzot katram no pusbrāļiern atsevišķi), kurām bija (un iespējams vēl ir) viens kopīgs nosaukums – Ezerķiķaukas (tās daļēji ir saglabājušās līdz mūsu dienām; P. Ķiķaukas dzīvojamā māja ir nodegusi, tās vietā uzcelta jauna).[10] Ungurmuižas Ezerķiķaukas ir Pētera Ķiķaukas otrā dzīvesvieta Latvijā. Tur aizsākas viņa pirmās skolas gaitas; tur tiek iepazīti pirmie smagie zaudējumi: Pētera 9. dzīves gadā mirst viņa tēvs[11] un pēc kāda laika arī garīgais un materiālais atspaids vecākais brālis Jānis.
2001. gada 17. viii P. Ķiķaukas jaunākais dēls[12] Gundaris[13] Ķiķauka (dzim. 1931. gada 9. xii; dzīv. Kanādā) ar savu dzīvesbiedri Vīpes pagasta Ezerķiķauku senkapos uzstādīja piemiņas akmeni tēvam un Vīpes pagastnamā, kur (vismaz bija) iekārtots mazs LU profesoram veltīts muzejs, ir atstātas piemiņai dažas P. Ķiķaukas fotografijas un dažādi dokumenti, manuskripti un dažas viņa personīgās lietas. T.p. laikā LU vēstures muzejam (Irēnai Ondzulei) tika nodotas P. Ķiķaukas sarakstītās grieķu gramatikas grāmatas.[14] Šo informāciju 2011. gada 17. i ar e-vēstules starpniecību saņēmu no Gundara Ķiķaukas.
Kādā vasaras svētdienā Pēteris, būdams jau Jēkabmiesta (tagadējās Jēkabpils) sešgadīgās pilsētas skolas audzēknis, viesojas pie mātes radiem. Aplūkodams istabas kaktā uz plaukta saliktās grāmatas, zēns pamana krievu valodā sarakstītu sējumu, kurā pazīstamie burti un vārdi mijas ar vēl neredzētām zīmēm. Tā ir sengrieķu valodas gramatika (iespējams pat, ka 1890 gadā Pēterburgā izdotā rīdzinieka E. Kurca un pēterburdznieka E. Frīzendorfa Grieķu gramatika ģimnāzijām, kas tajā laikā Krievijas ģimnāzijās bija visumā populāra). Kad viņš jautā radiniekiem, vai drīkst to paņemt, tie atbild, ka tā esot nevajadzīga grāmata.[15] Turpmāk tas, kas citiem jo bieži šķitīs nederīgs un vairākumam – nevajadzīgs, atdalīs Pētera Ķiķaukas (arī dažu citu 20.-30. gadu Latvijas gara darbinieku) dzīves gājumu no vispārībā ierastā un pieņemtā cilvēka mūža rituma. Šo dzīves gājumu dibināti var apzīmēt ar vārdu ‘augstciltniecisks’.
Pēc Jēkabmiesta t.s. pilsētas skolas sekmīgas pabeigšanas (tur tiek pavadīti pieci gadi sešu gadu vietā: 1898-1902[16]) spaidīgie materiālie apstākļi un aroda meklējumi Pēteri noved Rīgā, Telegrafa skolā. Gada laikā apguvis telegrafista amatu, viņš sāk strādāt Aleksandra augstumu (Александровская высота; arī Sarkandaugava, Красная Двина), pēcāk vēl gadus 8 Mīlgrāvja (Мюльграбен) dzelzceļa stacijās. Līdzlekus darbam jaunietis patstāvīgi gatavojas 11 ģimnāzijas beigu eksāmeniem, kurus viņš no 1913. gada 1. iii līdz 6. iv nokārto Rīgas mācību apgabala Pārbaudes Komitejā un iegūst Tautas Izglītības ministrijas Apliecību № 50, kas izdota 1913. g. 28. v. Tā iesākas ar latviešu t.s. inteliģences tapšanas vēsturē iezīmīgiem vārdiem: «..Дано сие сыну крестьянина (!) Петру Андреевичу Кикауку...» Minētā Apliecība dod iespēju zemnieka dēlam Pēterim Ķiķaukam vērt Jurjevas (arī Tērbatas vai Mētraines) Imperatoriskās Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes senklasiskās filoloģijas nodaļas durvis. Pētera lūgumraksts «Viņa Ekselencei Rektora Kungam» par uzņemšanu Universitātē datēts ar 1913. g. 22. vii, savukārt matrikula № 251662 vēsta, ka Pēteris Ķiķauka uzņemts mācību iestādē 1913. g. 16. viii.
Izsekojot P. Ķiķaukas mācību gaitai Jurjevas Imperatoriskajā Universitātē saskaņā ar 1913. g. 16. viii izsniegto Lekciju grāmatiņu, jāatzīst, ka students apzināti ir centies vai nu pabeigt izglītošanos pirms noteiktā laika (8 semestri), vai arī kandidāta darba rakstīšanas laikā būt brīvs no lekciju un praktisko nodarbību apmeklējuma:[17]
• 1913./14. m.g. rudens semestrī viņš apmeklē lekcijas 15 priekšmetos,
• pavasara semestrī – 16;
• 1914./15. m.g. rudens semestrī – 15,
• pavasara semestrī – 13;
• 1915./16. m.g. rudens semestrī – 12,
• pavasara semestrī – 15;
• 1916./17. m.g. rudens semestrī – 4.
Ieskatu septiņos semestros iegūto zināšanu līmenī sniedz Pārbaudes protokols, kurā atzīmēti divdesmit divi apgūtie priekšmeti, no kuriem divdesmit vienā iegūts teicams un vienā labs novērtējums.
Īpatnējs šodien varētu likties kandidāta grāda iegūšanas ceļš: 1917. g. 27. i Vēstures un filoloģijas fakultāte lūdz Universilātes Padomi piešķirt Pēterim Ķiķaukarn «senklasiskās filoloģijas īstenā studenta» nosaukumu. Lūgums tiek apstiprināts un izpildīts 1917. g. 3. ii. Tolaik šādus apstiprinājumus acīmredzot uzskatīja par nepieciešamo juridisko pamatu kandidāta grāda iegūšanai. Par to liecina arī Pētera Ķiķaukas senklasiskās filoloģijas kandidāta diploms (atsaukšanās uz 1917. g. 3. ii lēmumu) 1917. g. 23. viii № 191,[18] kas izsniegts pēc kandidāta darba Par senatisko izrunu[19] aizstāvēšanas: «От имени Юрьевского[20] Университета и с утверждения Совета от 3 февраля 1917. г. Историко-филологический факультет сего Университета свидетельствует, что бывший студент сего Университета Петр Андреевич Кикаук, выдержав окончательное испытание по отделению древне-классической филологии Историко-филологического факультета, удостоен степени КАНДИДАТА древне-классической филологии, с предоставлением ему всех прав и преимуществ, которые, по существующим в Российской Державе[21] законам, сопряжены с сею степенью.
В удостоверение сего выдать сей диплом с приложением университетской печати».
1917. g. 31. viii norit Jurjevas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes sēde, kurā, ņemot vērā prof. E. Felsberga (vēlākā Latvijas Augstskolas rektora)[22] un prof. M. Krašeņiņņikova rakstīto ieteikumu, nolemj iesniegt prasību Universitātes Padomei, lai tā savukārt vērstos pie Tautas Izglītības ministrijas ar lūgumu atstāt Pēteri Ķiķauku Universitātē uz 2 gadiem ar stipendiju 1200 rbļ. gadā, lai gatavotos senklasiskās filoloģijas katedras profesora pakāpei. Padomē fakultātes prasība tiek apstiprināta 1917. g. 5. x. Jādornā, ka P. Ķiķaukas doktorantūra veidojusies, ņemot vērā E. Felsberga 1917. g. 6. ix sniegto rakstisko Instrukciju, kurā jaunajam zinātniekam tika ieteikts pirmajā gadā strādāt jebkurā krievu universitātē, bet otrajā, ja apstākļi to ļautu, – Parīzē vai Londonā. Taču apstākļi to neļāva!
Frontei tuvojoties, Jurjevas Universitāti pārceļ uz Voroņežu (Воронеж) Krievijas Eiropas daļas dienvidos, netālu no Ukrainas. Gribot negribot arī Pēterim bija jāuzsāk klejojumu gadi: tiek apceļota Krievijas vidiene un Kurskas guberņas pilsētā Novij Oskolā (Новый Оскол)[23] iegūta latīņu valodas skolotāja vieta. Tomēr kad Tērbatas Universitātes evakuācija ir pabeigta, arī P. Ķiķauka pārceļas uz Voroņežu.[24] Viņu ievēl par Universitātes Mākslas kabineta asistentu, tādējādi dodot (arī ne mazsvarīgu materiālu) iespēju turpināt nodarbi zinātnē. Acīmredzot Voroņežā viņš dzīvo E. Felsberga ģimenes tuvumā: «Pārējās istabas mūsu mājā apdzīvoja vieninieki. [..] Vienā no šīm istabām ilgu laiku dzīvoja mana tēva [E. Felsberga] toreizējais asistents Pēteris Ķiķauka, kas vēlāk, Latvijas patstāvības gados, bija mūsu universitātes filoloģijas fakultātes profesors. Pēteris Ķiķauka toreiz bija ļoti šarmants jauns zinātnieks, kam bija apbrīnojamas zināšanas grieķu literatūras vēsturē un sengrieķu valodā. ķiķauka dzīvoja dzīvi, kam nebija nekāda sakara ar pārmaiņām, kas risinājās viņa apkārtnē. Krievu revolūcija un pilsoņu kara briesmas viņu it kā nemaz neskāra. Viņa dzīve ritēja pret senās Grieķijas fonu. [..] Ķiķauka bija viens no nepraktiskākajiem cilvēkiem, ko savā mūžā esmu [Lūcija Bērziņa (Felsberga); 1907-1999] redzējusi. Es nezinu, kā viņš grūtajos laikos mācēja sagādāt sev pārtiku, bet, kā visi nepraktiski ļaudis, viņš kādreiz mācēja tikt galā labāk par citiem. [..] Dzīvojot viens pats un ar vārīšanu daudz nenodarbojoties, viņš bieži palika bez pusdienām. Beidzot tika norunāts, ka pusdienas viņš varot ēst kopā ar mums. Vienīgās grūtības bija tās, ka Ķiķauka bija veģetārietis un gaļu nelietoja nemaz. [..] Pārmetumos mātei nebija bieži jāklausās, jo gaļas toreiz nebija daudz, mēs paši to reti patērējām un gribot negribot mēs visi ar laiku kļuvām par veģetāriešiem».[25] Kad Voroņeža bija jāatstāj, E. Felsbergs un P. Ķiķauka bija izvēlējušies šķirtus atceļus uz Latviju; pēdējais atgriezās Novij Oskolā un turpināja pildīt latīņu valodas skolmeistara pienākumus līdz ģimnāzija saņēma evakuācijas pavēli. Tā P. Ķiķauja sasniedza Azovas jūras piekrasti. «Arī mana tēva asistents grieķu valodas speciālists Pēteris Ķiķauka posās ceļā, taisīdamies pievienoties baltiem [t.i., baltajiem] un doties uz dienvidiem. Ķiķauka, protams, ar politiku nebija nodarbojies un viņam par savu dzīvību nebija jāuztraucas, bet viņš bija vieninieks un parvietošanās no vienas vietas uz otru nesagādāja tādas grūtības, kādas būtu bijušas mūsu ģimenei. Ķiķauka cerēja nokļūt Ukrainā, tad cauri Ukrainai uz Rietumeiropu un tad uz Latviju. Manam tēvam bēgšana cauri Ukrainai, kur valdīja haoss, likās tikpat kā neiespējama, jo ceļš bija jāveic ar ģimeni un tā viņš nolēma palikt ua vietas un nogaidīt, kā apstākļi attīstīsies. Dažus gadus vēlāk, satiekot Pēteri Ķiķauku Rīgā, dabūjām zināt, ka ceļš cauri Ukrainai viņam toreiz bija slēgts un viņš uz Latviju varēja izbraukt tikai gadu vēlāk. Viņš bija cerējis braukt cauri Grieķijai un tur papildināties grieķu valodas zināšanās. Tas viņam nebija izdevies.»[26] Sasniedzis Azovas jūras piekrasti un tur dzīvojošos grieķus,[27] P. Ķiķauka no 1919. gada 1. ix līdz 1921. gada 1. iv strādā par skolotāju Sartanas[28] augstākā pamatskolā (atrodas netālu no Mariupoles {Маріуполь}).[29] Nedaudz ‘poētiskāk’ uzturēšanos Pieazovā apraksta L. Bērziņa: «Ziemu viņš [P. Ķiķauka] bija pavadījis kādā ukraiņu ciemā, kur vietējais mācītājs viņam bija piedāvājis apmešanos un bija par viņu rūpējies. Kopā ar mācītāju viņi bija lasījuši grieķu valodā Jauno derību un tā Pēterim Ķiķaukam grieķu valodas studijas iznāca arī bez Grieķijas apmeklējuma. Par 1919./20. gada ziemu, kas Krievijā palikušajiem bija palikusi atmiņā kā drausmīga ziema, Pēteris Ķiķauka runāja, kā par “ļoti patīkamu dzīves posmu, kas man deva iespēju papildināties grieķu valodas zināšanās.”»[30] Pēdīgi 1921. g. vasarā viņš atgriežas Latvijā.
Ar Latvijas Augstskolas rektora E. Felsberga un Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna J. Endzelīna starpniecību P. Ķiķauka uzsāk darbību Latvijas augstākajā mācību iestādē.[31] Iespējams, ka jau 1921. gada vasarā P. Ķiķauku ievēl un acīmredzot arī apstiprina par jaunāko docentu sengrieķu filoloģijā.[32] 1923. gada rudenī (Augstskolas padomes sēde notiek 14. xi)[33] viņu ievēl par vecāko docentu.[34] Savukārt 1931. gada rudenī (Universitātes padomes sēde notiek 22. x)[35] pēc franču valodā iesniegtās doktora disertācijas Mètres de la poésie grecque monodique (Grieķu monodiskās dzejas pantmēri) aizstāvēšanas Rīgā, LU aulā, 1931. g. 27. iii plkst. 10[36] – par profesoru[37] (pats P. Ķiķauka šajā sakarā it kā piemin arī Parīzi, Sorbonnas Universitāti,[38] lai gan komandējumā uz turieni, Grieķiju un Itāliju ieskaitot, viņš dodas tikai 1937. gada aprīļa mēnesī). Piedevām 1935. gada 6. ii P. Ķiķauku ieceļ par Universitātes centrālās bibliotēkas pārzini.[39]
Jāpievienojas E. Bleses dotajam P. Kiķaukas raksturojumam (par tā precizitāti liecina arī profesora skolnieku atmiņas): «P. Ķiķauka ir viens no klusākiem, bet visai dziļiem un nopietniem mūsu Universitātes.. darbiniekiem. ..Viņš laikam gan ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas pilnīgi brīvi var rakstīt un runāt senajā grieķu valodā.
Arī pats savā dzīves uztverē viņš ir īsts klasiskā gara cilvēks,[40] kas nejaucas iekšā lielajā pūli, bet nosvērtā, harmoniskā dvēseles saskaņā no mūžības viedokļa ar patstāvīgu kritisku skatu novēro apkārtējās pasaules parādības.»[41]
Vērtēdams un noteikdams savu zinātnisko darbošanos, P. Ķiķauka vēstulē A. Ģiezenam 1936. g. 2. iv raksta: «..Manas speciālās intereses sakarā ar grieķu metrikas problēmām ir vairāk grieķu lirikā un grieķu drāmā.» Tāpēc viņš, piemēram, atsakās no A. Ģiezena piedāvājuma rakstīt komentārus un ievadu Homēra Īliadas tulkojumam latviešu valodā – viņš neesot Homēra jautājumā (un eposā) speciālists, jo par cildo hellēni lasot «tikai vispārējo grieķu literatūras kursu».[42]
P. Ķiķauka lasīja sekošus kursus Latvijas Universitātē (līdz 1940. gadam; t.s. vācu laika Universitātes lekciju un praktisko darbu sarakstus vēl neesmu atradis):
1921./22. m.g.:
grieķu literatūra (2 st.),
grieķu valodas elementārais kurss. I (2 st.),
grieķu valodas elementārais kurss. II (2 st.).
1922./23. m.g.:
grieķu metrika (1 st.),
grieķu dialekti (2 st.),
grieķu stilistika (1 st.),
Homērs (2 st.) (1922. g. rudens semestrī),
homēriskie himni (2 st.) (1923. g. pavasara semestrī).
1923./24. m.g.:
grieķu antikvitātes (2 st.),
grieķu stilistika (1 st.),
grieķu metrika (1 st.),
Eurīpids (2 st.) (ar precizējumu 1924. g. pavasara semestrī: Hipolits).
1924./25. m.g.:
Teokrits ar grieķu komentāru (1 st.),
Aishila Agamemnons 92 st.),
grieķu sintakse (1 st.),
grieķu literatūras vēsture (2 st.).
1925./26. m.g.:
grieķu dialekti (2 st.),
grieķu stilistika (1 st.),
grieķu meliķi, vecāko kursu klasiķiem (ar grieķu komentāru) (1 st.),
Odiseja (5. un 6. dziedājums) (2 st.).
1926./27. m.g.:
Aristofana Putni (2 st.),
grieķu stilistika (1 st.),
grieķu metrika (1 st.),
grieķu valsts antikvitātes (2 st.).
1927./28. m.g.:
grieķu stilistika (2 st.),
Sofokla Ķēniņš Oidips (2 st.),
grieķu literatūras vēsture (2 st.).
1928./29. m.g.:
grieķu dialekti (2 st.),
Līsijs (2 st.),
grieķu literatūra (spec. kurss) (2 st.).
1929./30. m.g.:[43]
grieķu sintakse (1 st.),
grieķu metrika (1 st.),
Eurīpida Helēne (2 st.),
grieķu vēsture (2 st.).
1930./31. m.g.:
grieķu stilistika (2 st.),
Rodas Apollonija Argonautica (2 st.),
grieķu vēsture (turpin.) (2 st.).
1931./32. m.g.:
grieķu stilistika (2 st.),
Platona Faidons (2 st.),
grieķu literatūra (visp. kurss) (2 st.).
1933./34. m.g.:
grieķu metrika (2 st.),
Aishila Persieši (grieķu autors) (2 st.),
grieķu traģēdijas vēsture (spec. kurss grieķu literatūrā) (2 st.).
1934./35. m.g.:
grieķu vēsture (4 st.),
Eurīpida Īfigenija Tauridā (2 st.).
1935./36. m.g.:
grieķu stilistika (4 st.),
Aristofana Jātnieki (grieķu autors) (2 st.),
grieķu literatūras vēsture (visp. kurss) (2 st.).
1936./37. m.g.:
grieķu dialekti (2 st.),
Platona Kratils (grieķu autors) (2 st.),
grieķu valsts antikvitātes (2 st.).
1937./38. m.g.:
grieķu metrika (2 st.),
Aristofana Mākoņi (grieķu autors),[44]
seminārs grieķu literatūras vēsturē: Pindars (2 st.).
1938./39. m.g.:
grieķu stilistika (2 st.),
Īliada (22.-24.) (grieķu autors) (2 st.),
grieķu literatūras vēsture (2 st.).
1939./40. m.g.:
grieķu dialekti (2 st.),
Platona Gorgijs (grieķu autors) (2 st.),
seminārs grieķu literatūrā: Teokrits (2 st.).
P. Ķiķaukas dzīvi un darbu Rīgā (viņa dzīvoklis pēdējā laikā atradās Stabu ielā 31 № 9[45] un tika pamests vien 1944. gada rudenī)[46] vainagoja 1944. gadā, kā tolaik sauca, Rīgas Universitātes apgādā iznākusī 672 lpp. biezā Grieķu literatūras vēsture. Lai gan grāmata domāta studentiem kā mācību līdzeklis, tā Latvijā pagaidām ir vienīgais šāda veida darbs, kas dibinās uz patstāvīgiem pētījumiem un meklējumiem. Tajā bez literatūrvēsturiskā materiāla iekļauti arī vērtīgi norādījumi par sengrieķu rakstniecības avotiem, rokrakstiem, to atrašanās vietām un izdevumiem; darbam pievienots ne mazāk svarīgais Lietu un personu rādītājs, kurā acis priecē, piemēram, senējais ‘Aisōpa’ vārds mūsdienās pieņemtā jaungrieķu izrunā dibinātā jaunavīgā ‘Ezopa’ vietā.[47]
Tad pienāca dienas, kad «..visi prātīgie latvieši saiņojās un devās pāri jūrai svešos krastos» un «tikai neprātīgie cerētāji un ticētāji vēl arvienu nebija izkustināmi».[48] Iespējams, ka zīmīgas atvadas mītnes zemei tika izteiktas jau 1944. gada 2. aprīlī Akadēmiskās draudzes vakarā Vecās Ģertrūdes baznīcas zālē prof. K. Kundziņa vadītajā vakarā referējot par Juliāna Atkritēja cīņu ar kristīgo ticību.[49] Šīs satraukuma un neziņas pilnās dienas vismaz ārēji skāra arī ‘klusos’ un ‘nopietnos,’ skāra tos, kuri ‘klātesot bija promesoši’ jebkuros sabiedrības ārišķīgos saviļņojuma brīžos. Kalpodami it kā ‘Lielajam Nezināmajam,’[50] viņi ļautiņiem un politiķiem it īpaši centās izlūgties tikai vienu – atļauju netraucēti strādāt (kā piemēram Eduards Kurcs Pirmā Pasaules kara laikā Rīgā, būdams spiests stāvēt brīvvirtuvju rindās pēc bļodiņas zupas). Taču notiekošās pārmaiņas to nesolīja. Arī ‘trimda’ (politiska vai mūsdienīgi politiski ekonomiska) ir vārds, bez kura latviešu un Latvijas t.d. inteliģences vēsture nav nedz iedomājama, nedz aprakstāma.
Līdz 1948. gadam profesors Ķiķauka uzturas Rietumvācījā un minētā gada 26. un (vai?) 27. jūlijā iespēj ņemt dalību humanitāro zinātņu asociācijas 2. konferencē Vircburgā.[51] T.p. gada rudenī viņš pārcēļas uz Kanādu: «Šī mēneša vidū [tas varētu būt 1948. gada oktobra vidus] Kanādas prese.. atzīmēja divu ievērojamu latviešu zinātnieku – prof. Fr. Gulbja un prof. P. Ķiķaukas ierašanos Kanādā. Abi latviešu zinību vīri saistīti darbā slavenajā McMaster Universitātē. Prof. Fr. Gulbis darbosies kā fizikas katedras vadītājs, bet prof. P. Ķiķauka mācīs kanādiešu studentiem grieķu valodu.»[52] Divus gadus līdz pensijas vecuma sasniegšanai P. Ķiķauka ir sengrieķu valodas pasniedzējs šajā mācību iestādē. Turpinās arī meklējumi atziņu laukā,[53] kā arī aktivitātes t.s. sabiedriskajā un personiskajā dzīvē.[54] P. Ķiķauka ir spiests atstāt darbu McMaster Universitātē (formāli pensionēties gadu skaita dēļ) 65 gadu vecumā bez atbilstoša turpmākā materiālā nodrošinājuma (t.i., bez pensijas), jo mācību iestādē un Kanādā kopumā nokalpotais laiks ir nepietiekošs atbilstošam sociālam pabalstam. Viņš dzīvo dēla T. Ķiķaukas ģimenē un atrodas abu dēlu apgādībā. Tomēr kā liecina prāvs skaits vēstuļu,[55] 50. gados P. Ķiķauka ņem dalību Latvju enciklopēdijas (LE; t.s. burtnīcu formā) un Latviešu literatūras (LL)[56] izplatīšanā, būdams finansiāls starpnieks starp izdevniecību Stokholmā un virkni ieinteresētu grāmatu tīkotāju Kanādā.[57]
Senklasiskās filoloģijas profesors Dr. phil. Pēteris Ķiķauka aizmieg mūža miegā 1967. g. 6. viii Bērlingtonā, Ontārio (Burlington, Ontario, Canada) pie Hamiltonas (Hamilton); viņš apglabāts Vudlendas (Woodland Cemetery, Hamilton, Ontario, Canada) kapsētā.[58] Atzīmējot ievērojamā zinātnes darbinieka simtgadi, Mekmāstera universitāte (McMaster University) nodibināja Dr. P. Ķiķaukas piemiņas fondu Kikauka Classical Lecture, kuram, piemēram, Tālivaldis Ķiķauka (P. Ķiķaukas vecākais dēls; 1929-2000) ziedoja 30 savas gleznas no sērijas Antīkā pasaule.[59] Savukārt Latvijā mākslinieks J. Strupulis atgādam par minēto simtgadi veidojis bronzas medaļu (1986).[60]
Nobeigumā vēlreiz gribētos pakavēties pie P. Ķiķaukas atmiņām: «Kad vēl nebiju sācis iet pirmskolā, es kādā jaukā, dzidrā rudens dienā uzraudzīju aplokā lopus un, uzsēdies uz kāda resna sētas mieta, raudzījos, kā pa ceļu gāja cilvēki, un man gribējās viņiem līdzi iet, redzēt to, kas ir tālāk, un tad iet un iet vēl tālāk līdz pašam pasaules galam. Tagad šī mana vēlēšanās ir piepildījusies, es esmu aizgājis līdz pasaules galam. Bet tagad es vēlētos pretējo: iet atpakaļ tik ilgi, kamēr nonāku dzimtenē[61] un tēva sētā. Un tad es uzsēstos atkal uz sētas staba un raudzītos, kā pa ceļu iet gājēji, un, pārdomādams arī pats savu dzīves gājumu, domātu par to, kā es dzimtenei varētu vēl būt derīgs.»[62]
Cienījamo profesor, Tu nekad vairs nenonāksi dzimtenē un tēva sētā. Tu nekad vairs neskatīsi gājējus...
[1] Sk.: Vecvagars M. “Senklasiskās filoloģijas profesors Pēteris Ķiķauka,” Grāmata 2 (1991) 36.-38. lpp.
[2] T.s. meitas uzvārda rakstība ir atšķirīga: «Ļamāna-Ozoliņa» (LU 20. 2. daļa, 61. lpp.).
[3] Tagad acīmredzot – Минская область, Минский район, поселок Михановичи (Міханавічы). Man ir tikai aptuvens priekšstats par to, kur tieši attiecīgā pārbrauktuve ir atradusies.
[4] Kallija [Ķiķauka P.] Kukulītis. [B.v.]: Latvijas Jaunatnes Sark. krusts, [b.g.]. Latvijas Jaunatnes bibliotēka Nr. 13. Bezmaksas pielikums LJ 7. (61.) numuram 1930. g. 3.-4. lpp. Turpmākā stāstījuma patiesais dramatisms visā pilnībā atklājas tikai tad, kad lasītājs pats ir uzzinājis, kur atrodas Mihanoviči un kur ir Minska. Stāstā minētā vecīte, savu dēlu Minskā nesatikusi, kājām pa dzelzceļu grib mērot ceļu uz Dvinsku (Daugavpili). Krievu valodu neprazdama, viņa iet pilnīgi pretējā virzienā, t.i., iet garām dzelzceļa pārbrauktuvei kaut kur pie Mihanovičiem. Arī Andreja Ķiķaukas iedotie divi sudraba rubļi un ieteikums stacijā noteikti iesēsties vilcienā, liktens lemto nemaina. Kādā līkumā veco māti aizķer vilciens. Pēterēna līdzdotais kukulītis nu guļ sliežu ceļa pagrāvē. Nu gan vecīte tiks aizvesta uz Minsku, nu gan viņa ilgi jo ilgi būs sava mīļotā dēla tuvumā.
[5] Apm. 55˚ 56' 23,01" N (Z); 26˚ 15' 30,41" E (A).
[6] Ķiķauka P. “Kā es kļuvu par profesoru,” Jaunā Gaita 160 (1986) 29. lpp.
[7] Vismaz ar Google Earth piepalīdzību es nespēju piederīgajā vietā saskatīt kādas mājas vai to paliekas. Lielā palielinājumā tik tikko ir sazīmējamas vien bijušo pamatu neskaidras aprises. Šķiet, ka mainījies arī pats pārbrauktuves izskats.
[8] Minētā pārbrauktuve atrodas Daugavpils-Šaulu dzelzceļa līnijas 182. kilometrā. Tās 20. gs. 80. gadu beigu vai 90. gadu sākuma aprūpētāju dzīvesvietas dārzā vēl bija saskatāmas kādas vēl senākas ēkas pamatu atliekas (to dienu iemājnieki vairs nezināja teikt, kas tā par celtni). Tā varēja būt vai nu bijušā pārbrauktuves uzrauga vecā dzīvojamā māja, vai 19. gs. beigu pārbrauktuves uzrauga mītnes saimnieciska celtne, vai arī vēlāk izbūvētās Ilūkstes dzelzceļa stacijas palīgceltne (mūsdienās Ilūkstes stacija atrodas citā vietā).
[9] Senāk Latvijas Kultūras fonda Eglaines kopa skolotājas Olgas Spūles (1921. g. 9. i – 2007. g. 30. viii) vadībā ar kopsaimniecības Eglaine atbalslu iekārtoja un aprūpēja ne tikai Stenderam veltīto pieminekli un muzeju, bet arī plašāku novadpētniecības muzeju, kurā bija iekļauti materiāli par Pēteri Ķiķauku (arī no Tartu Valsts arhīva), lietuviešu tēlnieku Robertu Antini, grafiķi Veselovski (Viesuli) un stomatologu Dominiku Kalveli. Šobaltdien (2011. gadā) Ligitas Petuhovas (Stendera muzeja vadītāja Eglainē) aprūpē ir vairākas P. Ķiķaukas fotografijas (no Tartu Universitātes un Ezerķiķauku senkapiem), T. Ķiķaukas raksts Mans tēvs un P. Ķiķaukas Kā es kļuvu par profesoru? No 65. lpp. lielā ieskaites darba Tartu (Jurjevas) Universitātē (1915. g.) piepalikusi vien titullapa.
[10] Acīmredzot sētu, zemes un saimniecību sadalījums saglabājies arī šobaltdien. Par visu informētais internets zin vēstīt, ka Vīpes pagastā piepastāv M. Ivašina zemnieku saimniecība Ezerķiķaukas, J. Bogdanova zemnieku saimniecība Ezerķiķaukas, kā arī SIA Ķiķaukas (augkopība un lopkopība, jauktā saimniecība). Kā pavēstīja Gundaris Ķiķauka, Ezerķiķaukās vēl arvien dzīvo viņa 86 gadu vecais otrās pakāpes brālēns Arvīds Geduss (e-vēstule 2011. gada 23. i).
[11] Jo īpatos Vīpes pagasta Ezerķiķauku senkapos atdusas P. Ķiķaukas vecāki un radinieki. P. Ķiķauka vēl Latvijas brīvvalsts laikos lika uzcelt metāla sētu apkārt tieši Ķiķauku ģimenes kapu vietai (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 20. i).
[12] Vēl ir vecākais dēls Tālivaldis un māsa Rasma Anaktorija: «Gribu arī pieminēt, ka manai nelaiķa māsiņai bija divi vārdi: Rasma un Anaktorija. Viņas otrais vārds liekas manam tēvam bija kaut kas sevišķs, lai gan māšelei tas ne pārāk patika. Anaktorijas vārds ir vairākkārt pieminēts manuskriptā Sapfo» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 11. februārī).
[13] «..Ir daudzi ar vārdu Gundars, bet ļoti reti dzird vārdu Gundaris. Kā jau jūs ziniet manam tēvam bija ‘divas milestibas’. Viena bija grieķu valoda un otra – latviešu valoda. Ne jau, ka Gundars nebūtu latvisks, bet pēc tēva domām tas nepateica savu tiešo nozīmi. Turpretim Gundaris ir ‘guns daris,’ vai tuvāk to papētot – ‘uguns darītājs’. Vai nu es pilnīgi atbilstu savam vārdam, to nezinu, bet visus savus 79 gadus ar prieku esmu iepazīstinājis sevi – mans vārds ir Gundaris» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 11. februārī).
[14] Patlaban (2011. gadā) LU vēstures muzeju vada Aija Fedorova, kuras aprūpē nav nemaz tik mazs ar P. Ķiķauku saistītu dokumentu, rokrakstu un personisko lietu krājums, kas nesenā pagātnē ir saņemts no Kanādas (piem. rokraksts: Lezbiešu dialekts. I daļa. Gramatika jeb I Lezbiešu dialekta gramatika. II Lezbiešu dialekta Leksikons u.c.).
[15] Ķiķauka P. “Kā es...” – 31. lpp.
[16] Blese E. “Pēteris Ķiķauka,” IMM 4 (1931) 413. lpp. «..Mūsu materiālais stāvoklis nebija viegls. Es nolēmu saīsināt mācības laiku – pārlēkt vienai klasei pāri un tādā kārtā nobeigt skolu gadu agrāk» (Ķiķauka P. “Kā es...” – 31. lpp.).
[17] «..Manos nodomos bija studēt pirmos pāris gadus pēc iespējas intensīvi. Brīva laika man atlika maz, un es neiestājos ne koorporācijā, kuras gars nesaskanēja ar manu raksturu, ne arī kādā citā biedrībā» Ķiķauka P. “Kā es kļuvu par profesoru,?” JGa 161 (1987) 32. lpp.
[18] Oriģināls atrodas Tartu Universitātes arhīvā.
[19] P. Ķiķaukas interese par sengrieķu izrunu ir bijusi diezgan noturīga. To apliecina arī kāds ieskaites darbs Tartu Universitātes arhīvā Par Z izrunu grieķu valodā (Кикаука П. О произношении Z в греческом языке. Юрьев, 1915; rokraksts krievu valodā, 65 lpp.).
[20] Pēc 1917. g. februāra notikumiem vārds ‘Imperatoriskā’ netika lielots.
[21] Pēc 1917. g. februāra notikumiem vārds ‘Империя’ tika aizstāts ar vārdu ‘Держава’.
[22] Nosaukums ‘Universitāte’ Latvijas augstākai mācību iestādei būtu lietojams, kā liekas, aptuveni no 20. gs. 30. gadiem. 20. gados tā (arī lielumis oficiāli) tiek saukta par ‘Augstskolu,’ jo pēc savas struktūras, iekārtojuma un satura neatbilda vispārpieņemtiem citzemju priekšstatiem par universitāti.
[23] Tag. – Новый Оскол – город в России, административный центр Новооскольского района Белгородской области.
[24] «Voroņežā, uz kurieni tika evakuēta pa kara laiku Tērbatas universitāte, man gadījās kādu pusgadu ar prof. E. Felsbergu kopā strādāt un dzīvot» (Ķiķauka P. “Prof. Ernests Felsbergs †,” IMM 9 {1928} 215. lpp.).
[25] Bērziņa L. Pārnākšana. 2. izdevums. Sidneja: Sidnejas Latviešu biedrības apgāds, 1987, 76., 77. lpp.
[26] T.p., 111., 112. lpp.
[27] Arī Taganrogu pie Azovas (Μαιῶτις) jūras Krievijas dienvidos, tur dzīvojošos grieķus u.c. tautas Pasaules kara seku un Krievijas revolūciju laikmetā savās atmiņās ir aprakstījusi Lūcija Bērziņa, sk.: t.p. 18.-53. lpp.
[28] Сартанá (arī Primorska vai Primorskoje; Примóрское) – tagad pilsētas tipa ciemats Ukrainā, Doņeckas apgabalā. Darbojas Pieazovas grieķu vēstures un etnografijas muzejs (музей истории и этнографии греков Приазовья в поселке Сартана, ул. Генерала Куркчи, 37-а). «Поселок городского типа северо-восточнее Мариуполя; его основная часть (исторический центр) расположена на правом берегу Кальмиуса (1901 г., Кр. хр., 16, 26; 1914 г., СКЕЕ, 216). На ПКМУ – 1904 г. селение Сартана показано как расположенное в устье небольшой речки Роковатой, п.п. Кальмиуса. На этой же карте примерно в 6 верстах западнее села обозначена железнодорожная станция Сартана, а в 12 верстах к северо-западу – выселки Нов. Сартана (между речками Роковатой и Кальчиком). Населенный пункт был основан в 1779 г. греками, выходцами из одноименного крымского села (по ведомости А.В. Суворова, 743 чел.), Карасубазарского уезда. Ойконим не имеет каких-либо других диахронных и современных вариантов. Многие греки-информанты название Сартана толкуют как ‘сары тана’ – ‘рыжий двухлетний теленок’. Мотив номинации содержится в местной топонимической легенде: греки поселились на этом месте после того, как увидели пришедшего на водопой рыжего теленка, он как бы подсказал им выбор места поселения. Однако это собственное имя возникло не в Приазовье, а в Крыму. Вероятно, вначале оно имело метафорическое значение, относясь к какому-то географическому объекту – возвышенности, скале, похожему на теленка. Крымскотат. апеллятив ‘tana’ – ‘теленок-двухлетка’ встречается в топонимии Крыма: в названии речки Тана-Су (Тунас) и в названиях сел Сарытана, Танабос, Танагельди, Коктана. Применительно к топонимам Крыма можно, вероятно, говорить о незавершившемся процессе терминологизации этого слова. Ср. также народные географические термины, появившиеся благодаря употреблению в переносном смысле апеллятивных обозначений животных, и развившиеся из них географические имена: бык, бычок ‘скалисты берег,’ ‘каменистый утес,’ ‘мыс,’ ‘камень в воде,’ с одной стороны, и селение Бык, с другой; конь ‘большой каменный валун’ и селение Конь (в Тульской области России) и т.д. Ороним ‘Сары Тана’ впоследствии мог быть перенесен на расположенное рядом селение. В разговорной речи произошла редукция срединного ‘ы’ в прилагательном (Сары Тана –> Сapmaнa). Катойконимы: сартанцы, сартанці, приморцы, приморці. На базе современной румейской ‘уличной фамилии’ Сартаньоту (с суф. -оту) восстанавливается катойконим сартаньоту» (Онлайн словарь греков Приазовья – http://www.azovgreeks.com/gendb/RomRus.asp).
[29] Saistībā ar Sartanas izglītības iestādēm un to vēsturi jāpiemin kāda brošūra: Папуш Иван Агафонович. Народному образованию п. Сартана – 100 лет! Мариуполь: Газета Приазовский рабочий, 2007, 111 с., ил. (ISBN 966-8208-54-4). Plašāku informāciju par minēto grāmatu neesmu vēl ieguvis. Sacerējumam internetā ir atrodama sekoša anotācija: «Книга посвящена исторической дате – 75-летию Донецкой области. Это был период бурного развития промышленности и сельского хозяйства, который связан с развитием народного образования, с повсеместным открытием школ в Приазовье, и в частности в Сартане, а также с творческой деятельностью жителей Сартаны. Автор свой труд посвящает потомкам с надеждой, что они сохранят традиции и обычаи своих далёких предков, приумножат достижения старшего поколения» (http://greeks.ua/content/knigi_ru/ru). Zinātāji apgalvo, ka 1870. gadā Sartanā esot atklāta pirmā zemstes skola, pirms kuras no 1825. līdz 1831. gadam ciemā darbojusies arī Mariupoles garīgā skola (sk.: Поселок Сартана – http://donbass.name/2235-poselok-sartana.html). Ne mazāk interesants varētu būt arī jautājums, kādiem Pieazovas grieķiem P. Ķiķauka ir mācījis valodu? Minētie grieķi apgabalos pie Azovas jūras runā vairākos dialektos, viens no kuriem ir t.d. rumeju valoda (румéйский язык {греч. румéйку глóса; также тавро-румейский язык, крымско-греческий язык} – язык {иногда классифицируемый как просто диалект} приазовских греков-румеев [apzīmējums ‘rumiešu valoda’ nav lietojams tā ‘aizņemtības’ dēļ saitībā ar Turciju], переселившихся в Северное Приазовье из Крыма в 1778 году [no t.p. nosaukuma ciema, t.i., Sartanas, tag. Aleksejevka]), kuru lieto Doņeckas apgabala grieķu ciematos (piem., Большая Каракуба, Новая Каракуба, Бугай, utt.), turklāt tajā ir notikusi pāreja uz kiriļicu. Otrs grieķu atzars lieto t.d. urumu (arī bazariotu – nosaukums ietver norādi uz dominējošu pilsētnieciskumu) valodu, kura veidojusies tjurku valodas ietekmē. Abas valodas ir unikālas jau ar to, ka tās netiek mācītas skolās (lai gan ir dažas grāmatas: Харабадот Р.С. Румейско-русско-новогреческий словарь. Румэку-руску-эллински глусарьо. [Б.м.]: Ομοσπονδία Ελληνικών Συλλόγων Ουκρανίας, 2006; Папуш Д. Избранные произведения: Поэзия. Чир пас тун пату. [Б.м.]: Допечатная подготовка – Федерация греческих обществ Украины, 2008; u.c.), tās nav vienveidotas ar kādas literārās valodas starpniecību un spēj atšķirties pat tuvēju apdzīvotu vietu līmenī. Sk. arī: Баранова В.В. Язык и этническая идентичность: Урумы и румеи Приазовья. М.: Издательский дом Государственного университета – Высшей школы экономики, 2010; u.c.
[30] Bērziņa L. Pārnākšana. – 112. lpp.
[31] Lielākā daļa no t.s. humanitāro zinību pārstāvjiem Latvijas Augstskolā tās veidošanās pirmajos gados tika ‘iesvētīti’ amatā pēc tieša vai netieša E. Felsberga ieteikuma, lūguma, uzaicinājuma un tml.
[32] «Par savu atgriešanos [Latvijā 1921. gadā] es rakstīju vēstules prof. Felsbergam, kas toreiz bija LU rektors un prof. Endzelīnam, kas bija [fakultātes] dekāns. No abiem es drīz saņēmu atbildes, bet pēc īsa laiciņa oficiālu paziņojumu, ka LU padome mani ievēlējusi par grieķu filoloģijas [jaunāko] docentu. Tas bija apmēram jūnija beigās un līdz lekciju sākumam man atlika vēl pāris mēnešu laika sagatavot savus pirmos kursus – grieķu valodas elementāro kursu un grieķu literatūru» (Ķiķauka P. “Kā es...” – 32. lpp.). Apstiprināšana notika vairākos līmeņos: fakultātes, mācību iestādes un visupēc Izglītības ministrijas līmenī un atkarā no tiem, attiecīgie apstiprināšanas datumi būs dažādi. Izglītības ministrija P. Ķiķauku apstiprina par jaunāko docentu ar ministrijas 1921. gada 15. ix rezolūciju № 3013.
[33] “Fakultātes un mācības spēki,” Students 10 (1923) 3. lpp. (16. xi).
[34] Izglītības ministrija P. Ķiķauku apstiprina par vecāko docentu ar ministrijas 1923. gada 20. xi rezolūciju № 5516.
[35] “Universitātes ziņas. Trīs jauni profesori,” Students 181 (1931) 5. lpp. (16. x).
[36] Blese E. “Pēteris...” – 412. lpp.; “Universitātes ziņas,” Students 177 (1931) 4. lpp. (21. iii).
[37] Izglītības ministrija P. Ķiķauku apstiprina par profesoru 1931. gada 10. xi; attiecīgā ministru kabineta sēde notiek 1931. gada 30. x.
[38] «Pēc desmit gadiem [no laika, kad P. Ķiķauka atgriezās Latvijā 1921. gadā] es Parīzē Sorbonnas universitātē aizstāvēju doktora disertāciju par tematu Grieķu monōdiskās dzejas pantmēri. Tai pašā 1931. g. ministru kabinets mani apstiprināja par L.U. profesoru» (Ķiķauka P. “Kā es...” – 32. lpp.). Par t.s. ‘disertācijas aizstāvēšanu Sorbonnas universitātē’ saņēmu ziņas arī no G. Ķiķaukas: «Tagad vēl gribu jums pastāstīt par mana tēva disertāciju. Pārlasīju Jaunās Gaitas rakstu – Kā es kļuvu par profesoru. Kā jau kādreiz ar drukāšanu notiek – ieviešas kļūdas. Jaunā Gaitā ir rakstīts: “Pēc 10 gadiem es Parīzē, Sorbonnas universitātē aizstāvēju doktora disertāciju par tematu...” Mana tēva ar roku rakstītā manuskriptā ir rakstīts: “Pēc 10 gadiem es aizstāvēju doktora disertāciju par tematu...” Tātad tā ir nepareiza informācija, kā ir rakstīts Jaunā Gaitā. Es savā kopijā no raksta vienkārši svītrošu [vārdus] “es Parīzē, Sorbonnas universitātē”. Oriģinālo raksta manuskriptu, cik atceros, nodevām Vīpes pagasta valdē...» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 7. februārī). Un vēl: «Man izskatās, ka nezināmu iemeslu dēļ, mans brālis [Tālivaldis] vienmēr piemin Sorbonnu, ja runā par tēva disertācijas aizstāvēšanu» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 11. februārī). Liekas, ka minētais jautājums ir atrisinājies.
[39] “Universitātes padomes lēmumi,” Rīts 38 (1935) 4. lpp. (7. ii). Līdz tam laikam no 1933. gada 8. xi, kad notika Universitātes padomes sēde, P. Ķiķauka jau pildīja Centrālās bibliotēkas tehniskā vadītāja pienākumus (viņš tika ievēlēts šajā amatā bibliotēkas komisijas sēdē 1933. gada 1. xi). Īpati, ka vēl 1937. gadā P. Ķiķauka kā Universitātes bibliotēkas pārzinis ir zinājis stāstīt, ka teju teju tiks īstenots nodoms celt jaunu atsevišķu Universitātes bibliotēkas ēku valsts bibliotēkas jaunbūves ansamblī un izteicis cerību, ka jautājums par jaunceltni tuvākajā laikā izšķirsies (“Cels namu universitātes bibliotēkai,” Rīts 305 {1937} 9. lpp. {6. xi}).
[40] P. Ķiķauka, būdams Atēnās, vēstulē K. Straubergam (diemžēl bez gada un datuma) atklāj dažas novērotās un atskārstās atēniešu un grieķu kopumā īpatības: «..Kad gribēju Jūsu [K. Strauberga] lūgumu izpildīt un dažādas papirosu vai cigāru zortes apskatīt [K. Straubergs bija kaismīgs pīpmanis], visi veikali, izrādījās, bija cieti, jo bija pusdienas laiks, kad atēnieši aiztaisa savas tirgotavas un atpūšas gultā. [..] Nu, protams, viņš [cigarešu pārdevējs] meloja, pagāns, jo kas tad viņš būtu par grieķi, ja to nedarītu» (LVVA F. 5456, apr. 1, № 8, 10. lpp.). Var pieņemt, ka minētā vēstule rakstīta 1937. gadā, kad P. Ķiķaukam tika piešķirts «komandējums zinātniskos nolūkos uz Grieķiju, Itāliju un Franciju» (sk.: “Universitātes padomes lēmumi,” Jaunākās Ziņas 16 {1937} 4. lpp. {21. i}), lai gan Helladu viņš apmeklē vairākkārtīgi (arī 1924 gadā: «Доценту Кикауку разрешается для научных целей отпуск в Грецию, Италию и Францию на срок с 15 апреля по 15 августа» – “В университете,” Сегодня 56 {1924} с. 6 {7. iii}; sk. arī komandējuma apliecību № 1484 1924. gada 10. iii LU vēstures muzeja krājumā P. Ķiķaukas fondā; «1924. gadā, Universitātes komandējumā viņš brauca uz Grieķiju, bet ceļā apstājās Parīzē un kādu laiku Sorbonnas universitātē klausījas lekcijas» {no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 25. janvārī}). 1937. gadā Atēnās viņš ņem dalību Atēnu Universitātes jubilejā kā pārstāvis no Latvijas akadēmiskajām aprindām un uzrunā Helladas karali un citus svinīgā pasākuma klātesošos sengrieķu valodā (sk.: Ķiķauka T. “Mans tēvs,” Jaunā Gaita 160 {1986} 28. lpp.). No P. Ķiķaukas pastkartes teksta K. Straubergam 1937. gada 26. iv (teksts diemžēl vietām bojāts): «Atēnu Universitātes [svinības?], kas ilga veselas 8 dienas, [pa?] kuru laiku es centos, cik [vien bi-?]ja manos spēkos, celt Latvij[-as] pr[-e-]stižu, vakar beidzās un šodien mēs jau atstājam Grieķiju, lai dotos uz Itāliju. A propos: ja Tu būsi Atēnās, Tu varbūt vari apmeklēt te vienīgo latvieti, kas dzīvo ὁδὸς Σα[-πφ-?]οῦς, 18. Bez tam ar Tevi vēlas iepazīties romiešu filoloģijas docents κύριος Χριστὸς Κ. Καπνουκαγίας. Ar sveicienu, Tavs P. Ķiķauka. Atēnās 26. ap[-rīlī 1937]» (LVVA F. 5456, apr. 1, № 28, 41. lpp.). Teksts atrodas uz atklātnes, kurai kāds valsts arhīvā jo plaši praktizējošs citzemju marku tīkotājs noplēsis paprāvu stūri ar kāroto Helladas pasta zīmi, bet līdz ar to arī daļa no rakstītā atklātnes otrā pusē ir neatgriezeniski zudusi.
[41] Blese E. “Pēteris...” – 412., 413. lpp.
[42] Rtmm. Inv. Nr. 117730 / GI 379. A. Ģiezena fonds.
[43] 1930. g. pavasara semestra lekciju saraksts J. Misiņa bibliotekā nebija, bet semestra lekcijas varētu būt līdzīga 1929. g. rudens semestra sarakstā minētajām.
[44] Stundu skaits nav atzīmēts; varētu būt 2 st.
[45] «Par dzīvokli Stabu ielā 31 – 9. Jā, tur dzīvojām līdz atstājām Latviju 1944. gada rudenī. Abas ēkas (sētas un ielas mājas) piederēja būvuzņēmējam Miķelim Vaitniekam. Kad bijām Latvijā 1993. gadā, pirmo reizi kopš aizbraukšanas, abi ar sievu tur aizgājām un piezvanījām pie dzīvokļa #9 durvīm. Tās atvēra Dr. Siliņa kundze un uzzinot, kas mēs esam, laipni aicināja mūs iekšā. Tas man bija liels pardzīvojums būt vecajā dzīvoklī, lai gan pēc gandrīz 50 prombūtnes gadiem viss likās kautka svešs. Cik atceros, Siliņa kundze minēja, ka šai dzīvoklī dzīvojot jau ilgus gadus» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 25. janvārī). «..Ķiķauka Tālivaldis piedzima Rīgā, un labu laiku uzturējās Stabu ielā 31 – vispirms sētas mājā, bet kad universitātes profesoru algas kļuva labākas – ielas mājā, kuru bija cēlis centīgais būvuzņēmējs Miķelis Vaitnieks..» (“Iepazīstieties ar Jaunās Gaitas redaktoriem: Tālivaldis Ķiķauka,” JGa 55 {1965} [61.] lpp. – vāks).
[46] Citas zināmās dzīves vietas: 1) Tērbatas iela № 20, dz. 20 (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1923. gada pavasara semestrī. R., 1923, 31. lpp.); 2) Parka iela № 4, dz. 20 (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1925. gada rudens semestrim. R., 1925, 38. lpp.); 3) Kalnciema iela № 46, dz. 4 (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1926. gada rudens semestrim. R., 1926, 38. lpp.); 4) Ausekļa iela № 1, dz. 6 (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1928. gada pavasara semestrim. R., 1928, 38. lpp.); 5) Karlīnes iela № 3/5, dz. 16 (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1928. gada rudens semestrim. R., 1928, 38. lpp.); 6) Stabu iela № 31, dz. 23 (sētas nams) (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1929. gada rudens semestrim. R., 1929, 38. lpp.); 7) Stabu iela № 31, dz. 9 (ielas nams) (Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1938./1939 mācības gadam. R., 1938, 74. lpp.).
[47] P. Ķiķauka ir pievērsies arī vairākiem latviešu valodas mazskaidriem jautājumiem (Ķiķauka P. Piezīmes par dažiem latviešu valodas labojumiem. R.: Zemnieka Domas izdevums, 1937); sk. arī: “Vārds īstā vietā,” Brīvā Zeme (1937) 6.-7. lpp. (9. iv); “Kad beigsies valodas ‘labošana’,” Rīts 93 (1937) 2. lpp. (10. iv).
[48] Jēger-Freimane P. Cilvēks domā – Dievs dara: Teatrāla autobiogrāfija. [B.v.]: Astra, 1963, 73. lpp.
[49] Sk.: Tēvija 76 (1944) 4. lpp. (30. iii).
[50] Cilvēks ‘Lielā Nezināmā’ priekšā. Ar šādiem vārdiem varētu apzīmēt Tikšas dzīves gājumu Jāņa Lapiņa grāmatā Ezeru acis (R.: Latvju Grāmata, 1941); ar šādiem vārdiem varētu apzīmēt arī dažu LU 20.-30. gadu mācības spēku darbību atziņas jomā (piemēram, K. Kundziņu {iun.}, V. Sinaiski, E. Dīlu u.c.).
[51] T.Z. “Cīņa par latviešu dvēseli. Humanitāro zinātņu asociācijas 2. konference Vircburgā,” Latvija 59 (1948) 2. lpp. (3. viii). Viņš referē par lesbiešu lirikas ievērojamākiem pārstāvjiem.
[52] “McMaster Universitāte uzņem prof. Fr. Gulbi un prof. P. Ķiķauku,” Brīvais Latvietis 10 (1948) 2. lpp. (1. xi).
[53] Sk. piemēram: Ķiķauka P. “Dažas piezīmes par mūsu literāro valodu,” Jaunā Gaita 32 (1961) 173.-175. lpp.; 33 (1961) 220.-221. lpp.; 34 (1962) 24.-27. lpp.; Ķikauka P. “ ‘Parūsijas’ problēma Jaunajā Derībā” (acīmredzot rokraksts, sk.: E.P. “Antīkās pasaules ieskatītājs: Prof. Dr. phil. P. Ķikaukam 80 mūža gadi,” Laiks 94 {1966} 3. lpp); grāmata rokrakstā par Sapfo (sk.: Ķiķauka T. “Mans tēvs,” Jaunā Gaita 5 {1986} 28. lpp.); Ķiķauka P. “Piezīmes par mūsu literāro valodu,” Latvija Amerikā (1960) [1. daļa – № 5, 5. lpp. (16. i); 2. – № 6, 5. lpp. (20. i); 3. – № 7, 5. lpp. (23. i); 4. – № 8, 5. lpp. (27. i); 5. – № 10, 5. lpp. (3. ii); 6. – № 13, 4. lpp. (13. ii); 7. – № 14, 5. lpp. (17. ii); 8. – № 15, 4. lpp. (20. ii); 9. – № 16, 4. lpp. (24. ii); 10. – № 18, 4. lpp. (2. iii); 11. – № 20, 4. lpp. (9. iii)]; grāmatas rokraksts: [Ķiķauka P.] Lezbiešu dialekts. I daļa. Gramatika jeb I Lezbiešu dialekta gramatika. II Lezbiešu dialekta Leksikons (LU Vēstures muzeja krājums. P. Ķiķaukas fonds); priekšlasījuma teksta rokraksts: Ķiķauka P. Stāsts par ūdensplūdiem jūdu, grieķu un babiloniešu literatūrā (t.p.) u.c.
[54] Par to liecina ne tikai virkne dažādās vietās trimdā sniegto priekšlasījumu teksti, kas šobrīd ir pieejami LU vēstures muzeja krājumā, bet arī ‘tālienē (vai ‘svešatnē’) izraidītā’ (mēs teiktu ‘trimdinieka’: τη μακρινή άκρη της εξορίας) ‘latviešu (izcelsmes) klasiskā filologa profesora’ (του ο Λεττονός καθηγητής της κλασσικής φιλολογίας) Pētera Ķiķaukas (Πέτρος Κικαύκας) vārda pieminējums saistībā ar šķietami attālajiem notikumiem Kiprā 1955.-1959. gadā («Έτσι, από τη μακρινή άκρη της εξορίας του ο Λεττονός καθηγητής της κλασσικής φιλολογίας, με το εξελληνισμένο όνομα Πέτρος Κικαύκας, με το οποίο υπογράφει, χαράσσει σε αρχαίο ελεγειακό μέτρο το χαιρετισμό που στέλλει στη μαχόμενη Κύπρο» {Ανδρέα Παστελλά. “Φτερά στο Όνειρο,” Ο Αγώνας της ΕΟΚΑ στην Ελληνική λογοτεχνία της Κύπρου. Λευκωσία: [Θεοπρες] 2002, 139. lpp.}). Tuvāku ziņu par šo saistību man pagaidām nav. Kāds periodiskais izdevums vēstī, ka P. Ķiķauka 75 gadu vecumā «..ir možs un strādā dažas dienas nedēļā kādā uzņēmumā» (“Prof. P. Ķiķaukam 75 gadi,” LA 50 {1961} 5. lpp. {24. vi}).
[55] Uz vēstuļu otriem eksemplāriem, t.i., lappušu otrajās tīrajās pusēs ir uzrakstīts darbs Sapfo. Tās ir gan P. Ķiķaukas, gan viņam rakstītas t.s. darījumu vēstules.
[56] Piem., P. Ķiķaukas vēstule Grabāna (rokrakstā «Grabana»; rakstāmmašīna nebija piemērota latviešu valodai) kungam 1953. gada 18. iii (Sapfo 19. lpp. otra puse). LL acīmredzot ir Andreja Johansona Latviešu literatūra: No viduslaikiem līdz 1940. gadam. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1953-[1954].
[57] «..Latvju Enciklopēdija, kas ir izdota 1952-1953 gadā Stokholmā un kuras pārstāvis Kanāda bija P. Ķiķauka» (no G. Ķiķaukas e-vēstules 2011. gada 11. februārī). Vēstuļu datumi (1953.-1955. gads) apstiprina arī G. Ķiķaukas pieņēmumu, ka darbs Sapfo varētu būt uzrakstīts apm. 50.-60. gados.
[58] «..Kad agrāk vai vēlāk pienāks tas brīdis, kad man vajadzēs atpūsties, tad nekādās citās smiltīs es negribu gulēt, kā tikai Dzintarzemes smiltīs» (Kallija [Ķiķauka P.] Kukulītis... – 3. lpp.).
[59] Sk.: “Kanādā miris profesors Pēteris Ķiķauka: Viņa mūža darbs bija veltīts grieķu filoloģijai un dzejai,” Laiks 64 (1967) 5. lpp.; “Kanādas universitāte godina latviešu zinātnieka piemiņu,” Laiks 56 (1985) 5. lpp.
[60] «Medaļa: Prof. Pēteris Ķiķauka, 1886-1967; 1986. gads, diametrs 84 mm, bronzas lējums, 8 (?) eksemplāri. Teksti latviešu un grieķu valodās. Ozola un lauru zariņi simbolizē latviešu un grieķu valodas. Veidot medaļu Pēterim Ķiķaukam mudināja esperantiste, esperanto vēsturniece Mirdza Burgmeistare. Jo Ķiķauka pratis arī esperanto, šī medaļa ietilpst manā Esperanto medaļu sērijā. Arī foto un dzīves datus, kā arī ziņas par P. Ķiķaukas grieķu valodas teicamām zināšanām saņēmu no M. Burgmeistares. Viens medaļas eksemplārs ir Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja krājumos. Otrs bija M. Burgmeistares īpašumā, man ir palikuši 3 eksemplāri. Medaļa ir bijusi izstādīta daudzās izstādēs» (no J. Strupuļa e-vēstules 2011. gada 31. janvārī).
[61] E. Virza Latvijas Jaunatnē 1933. gadā publicē fragmentus no sava ceļojuma apraksta uz Atēnām ar īpatu kopnosaukumu Mūsu otrā dzimtene (LJ 6 {1933} 177.-179. lpp.; 7, 201.-202. lpp.).
[62] Ķiķauka P. “Kā es...” – 32. lpp.
